Svarīgākais. Mucuna pruriens satur dopamīna prekursoru L-DOPA. Potenciāli šim prekursoram ir iespēja caurkļūt smadzeņu aizsargbarjerai un smadzenēs kļūt par dopamīnu, bet nekas nekad nav tik vienkārši ar prekursoriem. Diemžēl šis auga ekstrakts kā UB bieži izraisa smagas blaknes un kaut kāds pozitīvs efekts ir novērojams tikai Alzheimera slimniekiem.
Citi nosaukumi: velvet bean, Bengal velvet bean, Florida velvet bean, Mauritius velvet bean, Yokohama velvet bean, cowhage, cowitch, lacuna bean, and Lyon bean
Meklējot info par dopamīnu nekā nesanāks paskriet garām Mucuna pruriens – pupai kas satur gatavu dopamīna prekursoru – L-DOPA. Un par šī auga sēklu ir vairāk sliktās ziņas nekā labās.
Pirmā slitkā ziņa – pupa. Man vienmēr ir licies, ka pupas ir kaut kas maģisks, tās satur proteīnu, ogļhidrātus kas potenciāli ir ar zemu glikēmisko indeksu. Pupas parasti satur daudz dažādas molekulas kas ir raksturīgas dzīvnieku pasaulei – piemērm dažādus holīna avotus, alfa-lipo-skābi utml. Lasot Paul Saladino grāmatu Carnivore Code iemācījos, ka nevis gaļa ir ļoti laba, bet drīzāk augi ir nedaudz slikti. Bet pupas, pupas ir vairāk sliktas, tās var būt pat nāvīgi indīgas un Mucuna pruriens ir – diezgan kaitīga pupa. Ne velti tās tiek dēvētas par “trakajām pupām” un “velna pupām”. Nosaukums tāds, jo pupas pāksts, kamēr nav gatava ir noklāta ar pūku kas satur cilvēkam neģēlīgu proteīnu mucunain un serotonīnu. Cilvēkam tām pieskaroties sākas stipra nieze vietā kur ir bijis kontakts ar mataino pāksti. Šis gan mūs te Latvijā neapdraud, Mucuna aug Āzijā un Āfrikā. Tiek kultivēta arī ASV.
Mucuna nav izņēmums arī augu toksīnu satura ziņā – tur ir viss kas sliktai pupai raksturīgs – lektīni, fitāti, saponīni un sērija citādu riebeklību.
Turpinājums sekos…